Baltinavietes Māras pieredze brīvprātīgajā darbā Itālijā

Baltinavietes Māras pieredze brīvprātīgajā darbā Itālijā

Veiksmīgi noslēdzies Eiropas brīvprātīgā darba projekts, kura ietvaros Māra Laganovska 10 mēnešus dzīvoja Itālijā. Lai iedvesmotu jauniešus aktīvi iesaistīties brīvprātīgā darba projektos, Māra dalījās ar savām atmiņām un iespaidiem par Itālijā pavadīto laiku.
“Cilvēki nemainās,” kāds teiktu. Nē, tā nav taisnība. Pa šiem 10 mēnešiem esmu piedzīvojusi un iemācījusies tik daudz, ka vienkārši nav iespējams nemainīties. Es vēl joprojām esmu Māra, no Latvijas, Latgales, no Baltinavas. Es esmu tā pati, bet tomēr savādāka. Projektā noteikti esmu ieguvusi pašpārliecinātību par sevi un savām spējām, tajā skaitā arī par manām valodu zināšanām. Es ne tikai uzlaboju savu angļu valodu, bet apguvu arī itāļu, spāņu un pavisam mazliet arī no franču un vācu valodas. Es iepazinu dažādās Eiropas kultūras, tajā skaitā arī latviešu, jo, stāstot par to citiem, varēju paskatīties uz mūsu tradīcijām un dzīvi Latvijā no cita skatu punkta. Esmu ieguvusi arī daudz jaunu draugu un kontaktu visā Eiropā, un noteikti plānoju apciemot vismaz daļu no tiem. Dzīvojot Itālijā šos desmit mēnešus, esmu ievērojusi, ka Itālijas skaistums noteikti slēpjas mazajās pilsētiņās un ciemos. Protams, ir arī lielās pilsētas, kurās ir daudz apburošu skatu, kā Roma, Venēcija, Florence, Boloņa un daudz citu, bet tās ir pilnas ar tūristiem un brīžiem tas var traucēt pilnībā izbaudīt skaistumu.
Es noteikti ieteiktu iesēsties vilcienā (jo vilcienu tīkls Itālijā ir ļoti attīstīts) un aizbraukt vienalga kur tas vedīs, jo ir ļoti daudz skaistu vietu Itālijā, par kurām neviens nezin. Braucot no vienas vietas uz otru, ainava ir vienkārši apburoša — visur kalni un ielejas, lielas un mazas pilsētas pa vidu. Un ja kaut kur ceļo tumsā, visur tik skaisti mirdz pilsētu gaismas.
Vislabākais veids kā tiešām izbaudīt kādu vietu, ir tajā apmaldīties, vienkārši iet, kur acis rāda. Protams, pirms tam var atrast internetā kādas svarīgākās vietas, kuras būtu jāapmeklē un šīs pilsētas īpašos ēdienus, kas jānobauda, bet parasti visās pilsētās uz ielām ir kartes un norādes uz pazīstamākajām vietām un arī īpašos ēdienus var ieraudzīt uz vietas. Tomēr, ar vilcieniem jābūt mazliet uzmanīgiem, ne jau dzelzceļa stacijās vai uz sliedēm, tur, protams arī, bet visvairāk ar laiku. Vilcieni Itālijā, kā arī cilvēki un viss pārējais gandrīz nekad nav laikā. Ja kaut kur ir jātiek, tad labāk ieplānot laiku ar rezervi vismaz pusstundu.
Tagad, projekta beigās, atskatoties uz septembri, nevaru noticēt, ka jau ir pagājuši desmit mēneši, bet tajā pašā laikā, šķiet, ka Itālijā ar pārējiem brīvprātīgajiem jau dzīvojām vairākus gadus. Kad es atbraucu uz Itāliju, bija ļoti grūti pierast pie šīs vides, jo pilnībā viss bija jauns — valsts, valodu mudžeklis, cilvēki, kultūra. Man palīdzēja tas, ka pārējie brīvprātīgie, kas dzīvoja ar mani visu šo laiku, atbrauca ar mani vienā laikā, un es nebiju viena, kam vajadzēja pierast pie visa jaunā.
Grūtības sagādāja valodas. Savā starpā ar citiem jauniešiem runājām angliski. Kaut arī manas angļu valodas zināšanas bija diezgan labā līmenī, es nejūtos īpaši ērti runājot, bet ar laiku ieguvu arī pašpārliecinātību. Tomēr vislielākā problēma bija itāļu valoda. Strādājot Sarkanajā Krustā ar vecākās paaudzes cilvēkiem, tiešām bija nepieciešamas vismaz pamatzināšanas itāļu valodā. Mūsu organizācija pasniedza stundas, kurās es ieguvu diezgan daudz, bet, protams, vajadzēja mācīties arī pašai. Itāļu valoda ir diezgan sarežģīta un tā ļoti atšķiras no latviešu valodas, bet, dzīvojot sabiedrībā, kas var teikt nerunā citās valodās, parādās lielāka un lielāka
motivācija apgūt šo valodu, lai vismaz varētu saprast un mēģināt komunicēt ar citiem.
Mana projekta gaitu ietekmēja arī Covid 19. Pandēmijas sākumā apmēram divas nedēļas mēs vispār nestrādājam, bet vēlāk arī mums bija iespēja palīdzēt. Pārsvarā veicām pārtikas un medicīnas pirkumus un piegādi cilvēkiem, kas bija riska grupā. Tāpat arī turpinājām gatavot ēst Sarkanā Krusta darbiniekiem, kuru uz šo periodu bija daudz vairāk nekā iepriekš, jo bija pieteikušies daudzi brīvprātīgie. Tā kā karantīnā brīvā laika bija mazliet vairāk, tad es to pavadīju kopā ar maniem dzīvokļa biedriem, skatoties filmas, gatavojot dažādus ēdienus kopā, dažreiz arī muzicējot un dziedot. Varu droši teikt, ka garlaicīgi nebija.
Es tiešām ieteiktu arī citiem jauniešiem uzdrošināties un pamēģināt, jo Eiropas brīvprātīgais darbs ir vienreizēja iespēja ceļot, iegūt jaunas zināšanas un draugus, un šo pieredzi nav iespējams aizstāt ar ko citu.
Nekur nav tik labi kā mājās… Bet ir ļoti svarīgi tās uz kādu laiku arī atstāt, lai tiešām to novērtētu un, varbūt pat, iegūtu vēl vienas mājas uz kādu laiku. Un, ja atvadoties asaras nebeidz birt, tad tiešām var teikt, ka iegūta arī vēl viena ģimene.“


Māra Laganovska
Foto: personīgais arhīvs

Projekts Nr. 2018-1-IT03-ESC13-015152 “ESC in Marche” tika finansēts ar Eiropas Komisijas Eiropas Solidaritātes korpusa, kuru Latvijā administrē Jaunatnes starptautisko programmu aģentūra, atbalstu. Šī publikācija atspoguļo vienīgi autora uzskatus, un Komisijai nevar uzlikt atbildību par tajā ietvertās informācijas jebkuru iespējamo izlietojumu.

Baltinavietes Māras pieredze brīvprātīgajā darbā Itālijā 0Baltinavietes Māras pieredze brīvprātīgajā darbā Itālijā 1Baltinavietes Māras pieredze brīvprātīgajā darbā Itālijā 2Baltinavietes Māras pieredze brīvprātīgajā darbā Itālijā 3Baltinavietes Māras pieredze brīvprātīgajā darbā Itālijā 4